Definīcija – ļaunums ir spontāna tieksme, kāda kādam ir, ļauna nodarīšanai citiem indivīdiem vai dzīvām būtnēm. Tā ir pilnīga labuma un labestības neesamība cilvēkā vai būtnē.
Amerikāņu psihiatrs Morgans Skots Peks (Morgan Scott Peck (1936–2005)) ir daudzu, manuprāt, izcilu grāmatu autors. Un viens no viņa dižpārdokļiem ir grāmata Melu cilvēki: cerība uz cilvēka ļaunuma dziedināšanu (People of the Lie: The Hope for Healing Human Evil). Šajā grāmatā Morgans Skots Peks mēģināja klasificēt ļaunumu kā cilvēka mentālo novirzi. Peks raksturo ļaunumu, kā apburtu pašapmierināšanās veidu, kurā notiek nevis pasīva, turpretī pretēji aktīva atteikšanās pieļaut savu nepilnību ( jeb grēku) un no tās izrietošo vainas sajūtu. Šis sindroms noved pie tā, ka ļaunums tiek projicēts uz noteiktiem nevainīgiem upuriem, tas ir paradoksāls mehānisms, ar kuru Melu cilvēki nodara savu ļaunumu. Peks apgalvo, ka šos cilvēkus ir ārkārtīgi grūti identificēt un grūtu tikt galā. Savās grāmatās Peks nošķir tos, kuri ir ceļā uz ļaunu, un tos, kuri jau ir pārkāpuši robežu un ir neatgriezeniski ļauni. Tos, kuri ir pārkāpuši robežu un ir neatgriezeniski ļauni, Peks apraksta kā ļaundabīgus narcisistus.
Daži no Peka secinājumiem par to, ko viņš dēvē par “ļaunumu”, ir balstīti uz viņa rūpīgajiem pētījumiem par pacienti, kuru viņš sauca par Šarlīnu. Lai arī Šarlīna nav bīstama, viņai neeksistē empātija. Peks saka, ka tādi cilvēki kā viņa apkārtējos uztver kā rotaļlietas vai rīkus, ar kuriem var manipulēt, savam izdevīgumam vai izklaidei. Peks apgalvo, ka šie cilvēki reti apmeklē psihiatrus un viņi netiek veiksmīgi ārstēti.
Peks uzskata, ka tie, kurus viņš sauc par ļauniem, mēģina aizbēgt un paslēpties no savas sirdsapziņas izmantojot pašapmānu, un uzskata, ka tas ir pilnīgi atšķirīgs no sociopātijas (sirdsapziņas trūkuma).
Pēc Peka domām ļauna persona uzvedas šādi:
- pastāvīgi sevi maldina, ar nolūku izvairīties no vainas izjūtas un saglabāt izcilības paštēlu
- projicē savu ļaunumu un grēkus uz ļoti konkrētiem mērķiem (grēkāžiem), vienlaikus saglabājot normālu attieksmi pret visiem pārējiem
- ienīst mīlestības aizsegā, lai maldinātu sevi, kā arī, lai maldinātu citus
- ļaunprātīgi izmanto politisko vai emocionālo varu “savas gribas uzspiešanai citiem ar atklātu vai slēptu piespiešanu”
- uztur augstu pašcieņas līmeni un pastāvīgi melo, lai to saglabātu
- konsekventi savos grēkos, ļaunos cilvēkus raksturo nevis viņu grēku lielums, bet gan konsekvence (destruktivitāte)
- nespēj domāt no sava upura viedokļa
- piemīt slēpta neiecietība pret kritiku un citiem narcistiskā tēla ievainojumu veidiem
Lielākā daļa ļauno cilvēku apzinās ļaunumu dziļi sevī, taču nespēj panest sāpes atzīt sev, ka ir ļauni. Tādējādi viņi pastāvīgi bēg no sava ļaunuma, nostādot sevi morālā pārākuma stāvoklī un koncentrējot ļaunumu uz citiem. Ļaunums ir ekstrēma forma tam, ko Peks aprakstā savā grāmatā Mazais ceļotājs uz ceļa ( Little Road Traveler ) un sauc par temperamenta un personības traucējumiem.
Lielu daļu savas diskusijas Peks savā grāmatā saglabā zinātnisku pieeju, izskaidrojot īpašos psiholoģiskos mehānismus, ar kuriem darbojas ļaunums. Viņš arī apzinās draudus, ka ļaunuma psiholoģija var tikt ļaunprātīgi izmantota personiskiem vai politiskiem mērķiem. Galu galā Peks saka, ka ļaunums rodas no brīvas izvēles. Viņš to raksturo šādi: katrs cilvēks stāv krustcelēs, kur viens ceļš ved pie Dieva, bet otrs – pie velna. Šeit gan es gribu piebilst, ka Dievs, velns un ļaunums ir trīs atšķirīgas lietas nevis divas, taču par to citā rakstā.
Tātad mums ir kolosāla
psihoterapeita grāmata, kurā zinātniski ir izskaidroti mehānismi, kā darbojas
ļaunums un aprakstīta ļaunu cilvēku uzvedība, lai cilvēkam parastajam būtu
vieglāk orientēties notiekošajā. Un, neskatoties uz to, ka vairākas Peka
grāmatas ir dižpārdokļi, sabiedrībā joprojām nerunā par ļaunumu un jo svarīgāk,
tas nav bijis zinātniski klasificēts, lai varētu tikt atpazīts un vēl svarīgāk
ārstēts. Par ļaunumu nemāca skolās un augstskolās. Tomēr ne visur, jo pēdējo
gadu ietekmē, 2021. gada jūnijā, Floridas mērs DeSantis parakstīja
likumprojektu, ka studentiem tiks mācīts par komunismu, totalitārismu un to
ļaunumu.
Kāpēc nav izdevies Peka mēģinājums klasificēt ļaunumu kā mentālu novirzi un
nodrošināt atbilstošu ārstēšanu?
Viena no versijām varētu būt, jo vārds ļaunums asociējas ar kaut ko reliģisku,
tēlainu, par ko raksta pasakās, Bībelē. Mēs zinām, ka tāds kaut kur pastāv,
taču mēs nemākam to nosaukt vārdā, atpazīt un klasificēt, jo zinātniski nav
pierādīts ka tāds eksistē.
Cita versija varētu būt, ka mēs dzīvojam laikā, kad pie varas ir sociopāti,
psihopāti un ļauni cilvēki, kuru interesēs nav zinātniski izskaidrot un
klasificēt ļaunumu kā mentālu novirzi. Ļaunums tiek asociēts ar reliģiju,
savukārt reliģija no zinātnes tiek stingri nodalīta. Reliģija ir nodalīta ne
tikai no zinātnes, tā ir nodalīta arī no realitātes, jo realitāte balstās tikai
uz zinātnē pierādītā. Cilvēks var būt vai nu reliģisks vai nu zinātnieks,
savienojums reliģisks zinātnieks modernajā zinātnes pasaulē – nepastāv.
Man, personīgi, tiešām šķiet, ka šodien dzīvoju laikā, kad varu pār cilvēkiem
mēģina pārņemt sociopāti, psihopāti un ļaunums. Sociopātu un psihopātu
skaitliski nav daudz, taču viņiem ir gribēšana un līderības spēja panākt savu
iedomu realizāciju. Uzvarēt spēlē par jebkuru cenu. Skumji ir tas, ka ne tie
daži līderi ir lielākā problēma. Lielākais ļaunums ir cilvēki augstos un zemos
amatos, kuri darbojas viņu labā, jo vēlas iegūt to mazo labumiņu, kuru viņiem
pamet par labi padarītu darbu. Tie ir cilvēki, kuri zina, ka dara ļaunas
lietas, taču saņemtā nauda, savas varas sajušana, sava svarīguma demonstrēšana
un tamlīdzīgas “mazo cilvēku” apmierināšanās izpausmes sagādā viņiem
baudu. Kāds jūtas pārāks, taču ir arī tādi, kuriem ir tik zems pašnovērtējums, ka
viņi trīc, no domas, ka pazaudēs savu darbu, algu, statusu un dara ļaunu, lai
tikai paliktu savā iedomu komforta zonā. Tādu cilvēku gan ir diezgan daudz un
viņi, kuriem ir lemt spēja, šo savu mazo varu izmanto, lai darītu ļaunu, nevis
stāstītu taisnību. Pēc Peka teorijas sanāk, ka Melu cilvēkiem nav drosmes atzīt
savu nodarījumu un vienreiz samelojuši, viņi turpinās melot, lai tikai
neatklātos patiesība. Kad viņi ir tik dziļi iegrimuši savos melos, tad pienāk
brīdis, kad saimnieks, var vairāk viņiem nemaksāt, jo tagad viņi ir tādā melu
purvā, ka turpina melot nevis samaksas dēļ, bet baiļu dēļ, ka tiks atmaskoti.
Šīs bailes ēd viņus no iekšpuses, viņi jūtas kā niecības, taču ārēji turpina
būvēt savu augstā pašnovērtējuma tēlu un melot gan sev, gan pārējiem. Savukārt
saimniekam (sociopāts, psihopāts) tas ir saldais ēdiens, redzēt, kā kāds cieš
un sagādā viņam to baudu. Un šie “mazie cilvēki” ir ļaunums, jo
stāvot krustcelēs viņi izdarīja apzinātu lēmumu atbalstīt saimnieku (socipāts,
psihopāts). Ļaunums ir tas, ka “mazie cilvēki” nespēj atzīt savu
“grēku” (vainu) un apzināti māna sevi un citus, lai to noslēptu. Viņi
ziedo citus, lai tikai saglabātu savu cēlo paštēlu. Peks skaidri uzsver, ka
ļaunums ir nevis pats nodarījums, ļaunums ir destruktivitāte un nespēja atzīt,
ka ir izdarīts kaut kas kļūdains. Kaut kas tāds, kas grauj viņu cēlo paštēlu.
Un viņi uzsprāgst, ja kāds norāda, uz viņu kļūdu vai nepilnību.
Šodien sabiedrībā vēroju sekojošu tendenci, ka taisnības pateikšana tagad tiek
uzskatīta par rupju attieksmi, necieņu. Kā, piemēram, ja es dakterei norādītu,
ka pirms izmeklējuma viņa nav nomazgājusi rokas, vainīga būtu es, jo es viņu
apvainoju, ka viņa neprot darīt savu darbu! Vai gadījumā, kad policijas busiņš
ar ieslēgtām bākugunīm patrulē parkā braucot pa trotuāru, kur cilvēki
pastaigājas, ir izveduši suņus, stumj bērnu ratiņus. Policistam, kurš ir pie
stūres laipni piedāvātu iet ar kājām vai braukt ar riteņiem, jo parkā ir
aizliegt braukt automašīnām, viņš man atbildētu, ka operatīvajam transportam drīkst.
Tad es viņam atgādinātu, ka operatīvais transports skaitās trafarēts transporta
līdzeklis ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu. Bez skaņas signāla tas nav
operatīvais transports un nedrīkst braukt pa trotuāru. Policists sāktu mani
vainot, ka viņi vispār var te nepatrulēt un manis dēļ, citi iedzīvotāji, tagad
paliks bez policijas uzraudzības.
Cilvēki, kuri pamana nepilnības, pie tam vēl tādas, kuras var būt potenciāli
bīstamas vai pārkāpj tiesiskās normas, tagad ir kļuvuši par sliktajiem. Tas
nekas, ka netīrās dakteres rokas var novest pie infekcijas, tas nekas, ka
policists neievēro likumā rakstīto, vainīgs ir tas, kurš to pamanīja.
Tas, ko Melu cilvēki dara, viņi pārliek savu “neizdošanos” uz
nevainīgu cilvēku. Savu vainu nodod citam.
Lai atbrīvotos no šī “netikuma”, sākumā ir jāatzīst, ka ir izdarīts kas slikts (nozagts, samelots, noklusēts, nogalēts, piekrāpts, pazemots, utt.). Vaina vai “grēks”, var saukt kā pašam tīkamāk, ir jānosauc īstajā vārdā. Tā ir atslēga uz piedošanu. Un ne jau piedošana no kāda cita cilvēka, vai augstāk stāvoša ir svarīga, svarīgi ir piedot pašam sev, tam seko nožēla un vari būt brīvs.
Kāpēc grāmata saucās Melu cilvēki, un viņi tiek asociēti ar ļaunumu, jo melu cilvēkiem nav svarīgi vai viņi dara labu, melu cilvēkiem galvenais ir izskatīties labi. Viņi izliksies, ka viņiem viss ir labi, lai tikai viņus pieņemtu. Viņiem nav izpratnes par to, kas ir labi un kas ir slikti. Viņiem svarīgi ir iederēties barā. Viņi melos, viņi klusēs, lai tikai izskatītos atbilstoši un iederētos barā. Tas ir zems pašnovērtējums. Tā ir nodevība pašam pret sevi. Un tas ir ļaunums!
Es redzu un jūtu, kā šobrīd sabiedrībā ļaunums lien ārā, taču es par to priecājos, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuri stāv krustcelēs tiek dota izvēles iespēja augt, attīstīt savu emocionālo intelektu. Cilvēka spēkos ir izdarīt izvēli, kurp doties. Un es novēlu izvēlēties patiesību, jo tā glābs cilvēkus. Tie cilvēki, kuri ir patiesības pusē, nenosodīs tos, kuri būs atzinušies sev un nožēlojuši izdarīto. Tā ir pieredze. Tā ir Zemes dzīves pieredze, kura bagātina garu. Jā, neviens diplomu uz Zemes par šo pieredzi neizsniegs. Tā būs iekšējā izaugsme. Katrs, no mums kādreiz ir izdarījis, ko ļaunu, taču tās nav beigas un nav nepieciešams visu turpmāko dzīvi pavadīt melos. Kāpēc cilvēki, kuri dzīvo taisnībā, nenosodīs tos, kuri būs nolēmuši izkāpt no melu purva, jo viņi novērtē to, cik daudz drosmes un spēka tas prasa. Lai padarītais paliek pagātnē.
Ar gaišu skatu, raugoties tagadnē!