Cik dažādas mēs esam – vecmātes! 

Foto no personīgā arhīva.

Vienīgais, kas mums visām ir kopīgs, ir diploms kartona vāciņos! Šis raksts nav par labi vai slikti, jo morāle no morāles atšķiras, šis raksts ir par to, cik dažādas mēs esam savā būtībā. Jo pat iegūtais diploms negarantē vienotu saprašanu, tas ir un paliek kartona vāciņš.

Savā bakalaura darbā “Vecmāšu pašnovērtējums aprūpējot vecākus pēc smaga zaudējuma” (bērna zaudējuma), rakstīju, ka, vecmātes pildot, savus darba pienākumus pašas piedzīvo traumatiskus notikumus. Es vēlējos noskaidrot, kā tas ietekmē pašas vecmātes un kāda ir vecmātes attieksme. Toreiz, savā darbā es pētīju, kāds ir vecmāšu pašnovērtējums un veicot pētījumu noteicu, vai
– darba stāžs vecmātībā
– vecmātes vecums
– izglītības līmenis
– personīgā pieredze zaudējot tuvu cilvēku
– pieredze aprūpējot vecākus pēc smaga zaudējuma
veido atšķirības pašnovērtējumā.

Veicot pētījumu secināju, ka
– darba stāžs vecmātībā
– vecmātes vecums
– izglītības līmenis
– personiskā pieredze zaudējot tuvu cilvēku, neveido statistiski nozīmīgu saistību ar pašnovērtējumu.

Statistiski nozīmīgu pozitīvu saistību ar pašnovērtējumu veido
– pieredze, aprūpējot vecākus pēc smaga zaudējuma.

Pētījumā noskaidrojās, ka kopējais vecmāšu pašnovērtējums, aprūpējot vecākus pēc smaga zaudējuma, ir zems.
Tām vecmātēm, kurām uzrādījās augstāks pašnovērtējums ir
– augstāks zināšanu līmenis
– augstāks prasmju līmenis
– augstāks pašizpratnes līmenis

Vissvarīgākais tomēr ir pašizpratnes līmenis un tas pētījumā parādījās tikai retai vecmātei. Pašizpratne jeb pašnovērtējums tiek uzskatīts par vienu no galvenajām personas īpašībām, kas saistītas ar panākumiem, izturību pret stresu un psiholoģisko labsajūtu. (Šamsutdinovs, 2016, Honghei, 2017, Bäck, 2018). Pašnovērtējums rada pārliecību par sevi, savukārt pārliecība ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai pielietotu zināšanas un kompetenci. Augsts profesionālais pašnovērtējums prasa izaicinājumu pieņemšanu, interesantu un sarežģītu uzdevumu atrisināšanu. (Shepperd, Malone, Sweeny, 2008, Karpen, 2018) Cilvēks ar zemu vēlmju līmeni, pretēji, dod priekšroku pazīstamiem un drošiem profesionāliem uzdevumiem – šāda izvēle pazemina pašnovērtējumu. Tāpat cilvēks ar zemu pašnovērtējumu ir pieradis skatīties uz saviem sasniegumiem, izmantojot apkārtējo cilvēku vērtēšanas un nosodīšanas prizmu. (Šamsutdinovs, 2016) Tāda veida sava darba novērtēšana var devalvēt profesionalitāti. Turpretim veiksme šķiet bīstama, jo tad citi uzskatīs viņu par augstprātīgu izlēcēju un novērsīsies. Baiļu dēļ cilvēks brīvprātīgi atsakās no savas realizācijas un pārvēršas par ‘’neredzamu’’, kas tālāk noved pie tā, ka cilvēks cieš, jo viņu neviens nepamana. (Šamsutdinovs, 2016, Shepperd, Malone, Sweeny, 2008)

Nu jau kādu laiku, mēdijos atkal skaļi runā par vardarbību dzemdībās. Ir izveidotas darba grupas, kas sastāv no profesoriem, ekspertiem, un politiskiem cilvēkiem, kurās no Vecmāšu asociācijas izvirzītā vecmāte, nemaz netiek pieaicināta. Aizmirsa , protams, tas taču ir tik nesvarīgi. Vai varbūt runāt par vecmātēm bez vecmātēm ir vieglāk? Tad nu lūk, lai varētu spriest par vecmātēm, sākumā ir jāsaprot, cik dažādas mēs esam un savu profesijas standartu arī izprotam dažādi. Gluži kā juristi dažādi interpretē likumus.

Aspekti, kuri ietekmē veicamo darbu ir
– aleksitīmija. Efektīvas saziņas procesā vecmātei ir jāapzinās savas un citu emociju atpazīšanas un paušanas veidi. (Sancar, Actas, 2019)
– pašnovērtējums. Vecmātei kā ārstniecības personai būtu jāpraktizē pilnā savas kompetences ietvarā. Vecmātei ir jābūt pārliecinātai par sevi, lai kā vadošais speciālists fizioloģisku grūtniecību un dzemdību vadīšanā, piedāvātu sievietei izvēles, un aizstāvētu sievietes intereses. (Hannes, Lockwood, Pearson, 2010)
– emocionālais intelekts. Ir konstatēts, ka medicīnas māsu, vecmāšu un citu veselības aprūpes personāla emocionālā intelekta līmenis ietekmē spēju kompetenti veikt savu darbu, kā arī ietekmē pašu veselību un labklājību. (Wilson, 2014; Hefferman et al., 2010)
– pašrefleksija. Cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana.

Latvijā iegūtais vecmātes diploms nenosaka un vecmāšu izglītība neietver personīgo izaugsmi, lai mazinātu aleksitīmiju, veidotu adekvātu pašnovērtējumu, celtu emocionālā intelekta izglītību un attīstītu pašrefleksijas spējas. Patstāvīgi šīs prasmes var apgūt ģimenē, dzīves skolā, citās profesijās vai ārzemju mācību programmās. Šīs ir dzīves vērtības, kuras nosaka indivīda izpratni par sevi, apkārtējiem un saviem darba pienākumiem. Vērtības, kuras ir vitāli nepieciešamas pildot darba pienākumus, kas ir saistīti ar ciešu darbu ar cilvēku, it īpaši tik intīmos brīžos kā atbalsts dzemdniecībā. Fizioloģiskas dzemdības, kas ir vecmāšu lauciņš, ir ļoti komplekss pasākums, kas ietver sievietes kopumu – ķermeni, prātu un garu. Tas nav tikai dzemdes kakliņš, kurš neveras vaļā, tā nav tikai dzemde, kura nevar izspiest, tas nav tikai sievietes ķermenis, kurš nepilda speciālista norādes. Tas ir kopums. Saskatīt šo kopumu un strādāt ar to var speciālists, kuram ir vērtības. Kuram pati sieviete ir vērtība.

Vai mūsu sabiedrībā sievietei ir vērtība? Vecmātes arī pirmām kārtām ir sievietes. Skumji taču fakts, ka par vecmāšu emocionālo labklājību neviens nerūpējas. Tas ir tikai viņas pašas ziņā. Vecmātes tiek “izsūktas”, jo darba apstākļi, kas ir emocionāli smagi netiek izvērtēti tā, lai vecmāte spētu pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus. Darba apjoms un situācijas ir tik neprognozējamas, ka ejot uz darbu nezinu, cikos es paēdīšu, vai tikšu uz tualeti, kad man vajadzēs. Reizēs, kad notiek neatliekami gadījumi un tiek noķerts kārtīgs stress, nav pat dota iespēja apjēgt, atgūties, kur nu vēl pārrunāt atgadījumu, kā to paredz labās prakses darba organizēšana, jo ir jāsasteidz iekavētais. Vienīgais, uz ko varu paļauties, ir mani iekšējie resursi, vērtības un izpratne.

Kādēļ es šo rakstu un tik gari, jo ikdienā redzu šo atšķirīgo izpratni gan aprūpējot sievieti pēc smaga zaudējuma, gan dzemdībās. Es skatos uz tiem mazajiem pēdu nospiedumiem, kurus ar mīlestību un cieņu gatavoju mammai, kura palātā apraud savu zaudējumu un galvā skan kolēģu vārdi: “Fui!”; “ Kā man riebjas šis darbs!”; “Agrāk bija labāk, utilizē ar medicīniskiem atkritumiem un viss!”; “Pretīgi!”; “Kas uz šito skatīsies!”; “Kam tas ir vajadzīgs!”.

Mēs esam atšķirīgas! Un reizēm tas ir pat ļoti sāpīgi. Man sāp vecmāšu vārdi un attieksme, kāda ir pret medicīniski abortētajiem mazuļiem. Un pat likumā rakstītais, ka šiem mazuļiem ir tiesības uz cieņpilnu attieksmi un apglabāšanu, šo attieksmi nemaina.
Man sāp attieksme, kādu dzemdētāja var saņemt no pārgurušas vecmātes. Arī no manis, kad esmu iztukšota. Nē, es nekļūstu rupja un pāri nevienam nedaru. Es vienkārši funkcionēju un monotoni daru darbu. Taču šāda funkcionēšana neatbilst maniem standartiem par vecmātes darba pienākumu veikšanu. Jā, man ir sava izpratne un savi standarti, kā man ir jādara savs darbs. Es lepojos ar sevi, kad esmu labi pastrādājusi un pārdzīvoju, kad darba apjoma dēļ neesmu bijusi savu spēju augstumos. Skumji, ka tas rūp tikai man. Un, protams, arī mobings darbā nav nekāds izņēmums.

Man ļoti patīk salīdzinājums ar šļirces adatu. Narkomānam šī adata ir kaifs. Insulējamam diabētiķim šī adata ir dzīvības jautājums. Veselam cilvēkam šī adata izraisa nevajadzīgas bailes. Adata nemainās, atšķirīga ir tikai indivīda reakcija uz to.

Manuprāt, vardarbība nav tikai dzemdībās. Vardarbība ir visur – pret sevi, pret sievieti, pret vīrieti, pret bērniem, pret kolēģiem, pret savu tuvējo, utt. Kas mums var palīdzēt? Darbs ar sevi. Personīgā izaugsme, lai mazinātu aleksitīmiju, veidotu adekvātu pašnovērtējumu, celtu emocionālā intelekta līmeni un pašrefleksijas spēju attīstīšana.

P.S. Es nebaidos paklupt, krist un sasities, jo es māku piecelties, apmīļot sevi un doties tālāk.

Mīlestībā un cieņā pret katru, kurš šo lasa, jo īpaši savām kolēģēm, kuras ir tik atšķirīgas un rāda man, cik daudzšķautņainas mēs esam.