Tas nav nekas jauns un visi to zin. Bet vai visi zin, ka mēs stāvam monētai pa vidu un pieņemam lēmumu, kuru no monētas divām pusēm pieņemt?
Piemēram!
Pieļauju, ka lielākā daļa lasītāju zin, kā tas ir būt atraidītam! Tagad padomājiet, kā Jūs jūtaties, kad esat atraidīti. Varbūt jūtaties vientuļi, nožēlojami, nevajadzīgi, raudat, dusmojaties, čīkstat un pīkstat, utt. Tagad padomājiet, cik daudz laika varat pavadīt šajās sajūtās? Droši vien tas atkarīgs no tā, kā protat sevi izklaidēt vai novērst uzmanību. Vai esat domājuši kādas tālākas sekas atstāj šis atraidīšanas piedzīvojums? Vērojuši sevi, cik viegli vai grūti ir atkal kādam uzticēties uzsākot jaunas attiecības vai turpinot esošās? Šo bēdu mākto atraidījuma monētas pusi noteikti daudzi zin! Bet vai esat domājuši, ka varētu būt arī savādāk?
Kāpēc pēc atraidījuma pārsvarā visi jūtas tieši tā nožēlojami? Atbilde meklējama mūsu dzīves pieredzē. Tajā, ko esam redzējuši, dzirdējuši un lasījuši. Tie ir uzskates modeļi, kurus rāda TV, kā tos apraksta grāmatās, kā tos redzam ģimenē un draugu lokā. Mēs gluži vienkārši ieprogrammējam redzētos modeļus un pieņemam kā vienīgos eksistējošos un pareizos. Ka uz atraidīšanu ir jāreaģē šādi, ar pārdzīvojumu, ka būt atraidītam ir kaut kas šausmīgs un pazemojošs. Un reizēs, kad tiek piedzīvots atraidījums, izturamies tieši tā kā esam redzējuši izturamies citus. Bēdu nomāktus. Pat tad, kad to neizrādam ārēji, lai izliktos priekš apkārtējiem, reti kurš sirds dziļumos, patiešām tā nejūtas.
Kāda tad ir atraidījuma monētas otra puse? Tā ir brīvība! Ja mēs mākam pieņemt realitāti un ar mums viss ir kārtībā, tad mēs nepiedzīvosim atraidījumu, bet gan brīvību. Mēs mācēsim pateikties šim vīrietim, sievietei, draugam, vecākam vai darbam par visu to, ko kopā esam piedzīvojuši. Mēs paņemsim līdzi visu to labāko, ko esam sapratuši un mācījušies no šī kopīgi noietā ceļa, lai tālāk dzīvē dotos ar lielāku bagātību. Mūsu bagātība ir mūsu pieredze. To neviens mums nekad neatņems. Tā ir tā bagātība, kuru aizejot no šīs laicīgās dzīves, mēs paņemsim līdzi. Uzkrājums.
Tā saucamais atraidījums kļūst par brīvību, ja mēs saprotam, ka aizveroties vienām istabas durvīm, mums paveras iespēja ielūkoties neskaitāmās citās istabās. Kur katrā no tām slēpjas kaut kas īpašs, kaut kas svarīgs, kaut kas tieši mums domāts. Kaut kas tāds, kas mums atklās par mums vēl nezināmo un palīdzēs mums kļūt vēl labākiem, vēl brīvākiem. Mums ir pa spēkam ieraudzīt to dāvanu, kas slēpjas katrā no istabām, kuru mēs apmeklējam.
Ir reizes, kad mēs pat netiekam iekšā kādā no istabām. Par to nav jāpārdzīvo, bet jāpasaka paldies, ka netiek tērēts mūsu laiks, jo patiesībā kaut kas svarīgāks mūs šobrīd gaida. Bet ir reizes, kad mēs vienā istabā pavadam pārāk ilgu laiku. Kad dāvana jau ir atrasta un apskatīta, tā tiek sapakota un nolikta atpakaļ plauktā, tā netiek pieņemta. Paiet kāds laiks un mēs to pašu dāvanu atkal paņemam apskatīt, bet tad atkal sapakojam un noliekam. Mēs iestrēgstam šajā istabā. Tā tas var atkārtoties ļoti ilgi. Katra nākamā reize dāvā mums ar vien spēcīgāku emocionālo pārdzīvojumu, lai mēs izkustētos un tik ilgi nekavētos, bet pieņemtu lēmumu un dotos tālāk. Taču ne vienmēr mēs to saprotam. Protams, katram ir savi iemesli un attaisnojumi, lai nedotos tālāk un tiesības uz to. Tikai jāatceras, ka atvēlētais laiks turpina iet un varam nepaspēt apskatīt visas dāvanas. Bet jūs taču gribat redzēt pārējās? Tad aizverat šīs istabas durvis un dodaties atklāt nākamo dāvanu.
Padomāsim par to, ko esam saņēmuši dzīves laikā. Apskatīsim savas dāvanas. Pieņemsim lēmumus rīkoties. Iemācīsimies ar cieņu izbeigt sevi izdzīvojušas attiecības. Mums ir jāiemācās runāt, lai mēs spētu ar cieņu un pateicību aizvērt kādas durvis. Tā pat kā pieņemt, ka kāds tās aizver priekš mums.