Vērojot cilvēkus, kuri ir ļoti pārliecināti par to, ko viņi dara, reti, kad ienāk prātā viņus apšaubīt. Pirmais impulss ir viņam noticēt, jo viņš ir tik pārliecināts kā ārēji, tā savā runā un darbībās, ka lūkojies viņā ar plaši atvērtām acīm un apstiprinoši māj ar galvu. Mēs esam raduši, ka šaubīties ir nepieciešams par cilvēkiem, kuri izskatās nepārliecināti. Kas ir saprotami, bet bieži mēs ignorējam arī tos cilvēkus, kas klusītiņām izdara savu darbu un lieki nepievērš sev uzmanību. Kas gan nenozīmē, ka viņi nav gudri. Esam raduši, ka tie drošākie/skaļākie, noteikti ir tie gudrākie, ka tie, kas ir mācību klases priekšā ir tie zinošākie, ka tie pieaugušākie ir tie vispieredzējušākie. Jo tas vienkārši šķiet loģiski. Nevar taču būt tā, ka tas drošais cilvēks, kas, tik skaļi runājot, uzstājās cilvēka pūļa priekšā, nezinātu ko viņš dara. Un paskat tik cik daudz viņam cilvēku seko. Tur kaut kam ir jābūt. Nu un skolotājs klases priekšā, noteikti ir gudrāks par mani, jo viņš jau ir pabeidzis augstskolu un tā milzīgā gadu pieredze darbā arī noteikti ir, padarījusi viņu gudrāku. Man tas viss vēl tikai priekšā. Un visi tie, kas ir vecāki par mani, tiem taču ir lielāka dzīves pieredze kā man, tātad arī jābūt gudrākiem par mani. Un automātiski ieslēdzas mehānisms, ka viņam ir jātic, jo viņš ir gudrāks un pārliecinātāks. Tādam nevar neticēt, tādam nevar runāt pretī, ar tādu nevar strīdēties! Bet vai tā patiešiemām ir? Vai tomēr gadiem un izglītībai nevienmēr ir noteicošā loma, lai spriestu, kas ir labi un piemēroti pārējiem, lai tik skaļi uzmāktos tikai ar vienu taisnību. Mani personīgi atbaida cilvēki, kas dedzīgi vēlas man iestāstīt, kas man ir labāk, kas zin kā man pareizi jādzīvo, kas zin visu patiesību par… . Un vēl, neaizmirsīsim, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur skaitās kruta būt sociālo tīklu augšgalā ar visaugstāko sekotāju skaitu. Tāpēc nevajaga jaukt mārketinga tēlu ar patieso cilvēka pievienoto vērtību.
Bet vai šāda ticība nav ārēju apstākļu radīta? Vai tad tiešām tas viens cilvēks zinās labāk, kas ir labi man? Vai viņš zinās, kas ir vislabāk priekš manis, labāk nekā es pats? Ja jūs uz šiem jautājumiem atbildat ar “Jā!”, tad lūdzu padomājiet, kas ir tik ļoti noniecinājis, jūsu spējas uzņemties atbildību, pašam par sevi, par savu dzīvi. Nenoliegšu, tas ir ērti. Ērti gan jums, jo ja kaut kas noies greizi, jums būs ko vainot. Jūs droši varēsiet skaļi teikt “Bet man tā teica!”. Un tajā brīdī jums šķitīs, ka atbildība nav jāuzņemas, jo nevis jūs to izdomājāt, bet jūs klausījāt to “gudro”! Un ērti arī “gudrajam”, jo viņam ir paklausīgs izpildītājs.
Bet kā tad paliek ar ticību sev. Vai tad jūs esat aita, kura seko aitu baram, kurš klausa ganu? Vai arī jūs pats, esat spējīgs uzņemties atbildību, par pieņemtajiem lēmumiem un to īstenošanu. Bail? Domāju gan, jo nav drosmes atzīt pašam sev un kur nu vēl kādam citam, ka kaut kas nav izdevies. Jo tu taču visu vērtē. Vērtē sevi, bet biežāk jau citus un nevēlies izgāzties, lai citi nesāktu vērtēt tevi. Uz āru taču jārāda tikai tas labais, kas patiks citiem. Bet vērtēt pašam sevi it nemaz nevēlies, ja gadījumā ir sanācis izgāzties. Bet kāpēc? Jo ja gans tevi ievedīs mežā un apmaldīsies, tad mierīgu sirdi varēsi pie visa vainot ganu. Bet ja noklīdīsi pats, tad saņemsi sodu par nepaklausību. Un ja nebūs kāds cits, kas soda, vari taču darīt arī to pats. Tādēļ domā, ka noklīst mežā ir slikta doma. Klau, bet ja izrādās, ka mežs nav tik liels un izejot tam cauri tu vari nonākt daudz treknākos ganību laukos. Skan labi, tomēr bailes, jau klauvē pie deniņiem un saka, ka parasti tā nenotiek. Izbeidz domāt tās muļķības un paliec pie gana. Viņš taču zina ko dara, ne jau pirmo dienu ganībās iet.
Bet kā tu vari zināt, ko tad tas gans pats zina. Tu domā, ka viņam nav tādas pašas bailes, kas viņam neļauj noiet no iestaigātās taciņas? Domā, ka gana saimniekam nav bailes, kas traucē viņam apzināt jaunus ganību laukus? Esot baiļu vadīti viņi arī kļūst par aitām.
Bailes ir iedomāti rāmīši, kuri ierobežo un apklusina tavas iekšējās sajūtas un ticību. Ticību sev. Tevī to klusina no mazām bērna dienām tie, kas uzdodas par “gudrajiem” un tu izaudz par aitu, jo tā ir ērti sabiedrībai un it kā droši tev pašam. Kad tava ticība balstās uz no ārpuses nākušām zināšanām un dogmām, tā ir kāda cita radīta un tu esi slazdā. Bet kad tava ticība nāk no tevis paša, no iekšienes, tu esi brīvs. Tu klausies, ko saka aitas, ko saka gans un ko saka saimnieks. Tu viņus dzirdi, bet izvēli izdari pats, jo tu tici sev. Tu zini, ka tikai tu pats vari sajust savu pareizo atbildi. Un tu nedusmojies uz tiem, kas dara savādāk, jo tu zini, ka tikai katrs pats zina, kas viņam ir labāk. Uz viņiem lūkojoties tu pat priecājies, jo tavā acu priekšā ir drosmīgi cilvēki, kas spēj sadzirdēt savu patiesību un atbilstoši rīkoties. Tu arī nedusmojies uz aitām, jo ļoti labi zini, ka katram ir sava pieredze gūstama. Ticība sev tev ļauj brīvi rīkoties un ieraudzīt savā ceļā daudz drosmīgu cilvēku, kuri tagad redz arī tevi.
Ļauj iekšējai ticībai būt!